Zeķēm mūsu dzīvē ir bijusi liela nozīme. mUms ir zeķu dzesmiņa - Zeķēs! Tu du du du dū. Zeķēs!, tad vēl protams zeķes Māras somā pēc svētceļojuma, kruas viņai nācās izmest, jo kādz bija īpaši aprūpējies viņas slapjas ievīstīt celofāna maisiņā un iemest kabatā, slapjas... Bezgaisa telpa + H20=smirdīgas zeķes. :D Zeķes, jā..

Neskati vīru pēc cepures - skati pēc biksēm!

Ja ēdīsi kancīti tiksi pie puisīša, tāpēc vienmēr dod kancīti buļai!

štarka - gara meitene, piemēram, Māra,Sintija.

buļa - baba - vecmamma

svolačs - no latgaliešu val. maita, piemēram, Sandris.

pļāgurs - piedzēries cilvēks, piemēram, Sandris.

stimbouka/stimbolka - vieta aiz Viļāniem, kur atrodas tupeņlauks.

babas rīks - kaut kāds mistisks objekts, ko Sintija vazā apkārt pa pasauli bez atļaujas.

goti - tie, kas ģērbjas melnā un tādā stilā kā gotiskās ēkas.

Saruna notiek Sintijas mājā ****** ielā ** un saruna notiek starp Sintiju un viņas māsu Ligiju -> smejamies par to ko Māra ir iepriekš sarakstījusi nu par visām šitām ģelām par skinhediem utt. tātad

Ligija: Kur šitas jāsprauž

Sintija: Nezinu [ smejas [

Ligija: Kāpēc tu smejies.?

Sintija: Nu te smieklīgi.

Ligija: Kas tad?

Sintija: Māra smieklīgi uzrakstīja

Ligija: - Skatās lielām acīm -

Sintija: [ turpina smieties ]

Ligija: Beidz smieties -> aiziet uz virtuvi

Saruna turpinās Mammas un Ligijas starpā:

Ligija: Mammu, Sintija sēž istabā un par kaut ko smejas

Mamma: Ā

Ligija: Mammu saki, lai viņa izbeidz

Galvenais, ka te nekā smieklīga nav man vienkārši gribējās rakstīt.! Un nevarēju izdomāt nekādu citu piedzīvojumu :)

Māra, Sintija, Anžela un Renāte izklaidējas Madonas karjerī uz tiem bērnu kāpelējamajiem verķiem un protams atrauj kaut kādu tur to štriķi un to redz mazais jaukais puisītis, kuram es sasodīti aizmirsu vāradu un kliedz: STŪLBENES!IZSAUKŠU PAŠVALDĪBAS POLICIJU!

Nonākot Ezerkrastā/Ezerniekos un pacilātā noskaņā izkravājot mantas un telti atklājas acīmredzamais neticamais - KUR IR MIETIŅI!?! Sincis saiet konusā un Māra smejas histērijā un bez apstājas. Zvans mammai(tā kā es nerunāju es tikai apmērama tstāstu saīsinātu sarunu):

Nav mietiņu! Kur lai mēs guļam?

A, tur nevar kaut kā saspraust kaut ko tāpat?

Nu, mammu, tā ir telts.. :D Tak, nevar. Tētis nevar rīt no rīta atvest citu telti?

Jā, labi mēs sameklēsim to vietu un aizvedīs.

Next morning. Tētis is here! Clap your hands twice if you think that everything now is right. No.. Something got to go wrong..

Nu, kur telt?

Kāda telts? Mamma teica, ka tikai mietiņus vajag..

Nu bāc.. Kur tie mieti? BET ŠITIE TAI TELTIJ NEDER!

Kārlīī, tu teici, ka tev ir lieki mietiņi?

P.S. Aglonā izrādījās, ka viņam bija arī leika telts, necaura un normāla.

Mārai, Sintijai, Anželai, Amandai un Klintai ir 2 teltis, viena divvietīgā un otra trīsvietīgā. Māra, Sintija un Anžela izvēlas gulēt 2vietīgajā, bet mazās izvēlas 3vietīgo armijnieku telti. Kur te ir neloģika?

Vai tev ir kādreiz gadījies gulēt peļķē? Nē?! Tad uzcel telti Feimankas krastā pie notekas un no rīta pamostoties sāc stresot, ka tavs dibens atrodas 5cm zem ūdens un esi pārsalusi līdz aknai un nesaproti, kas notiek. Labi, ka ir lādzīgi cilvēki, kas neguļ naktī, bet dodas glābt lietus upurus. Kad esi izglābts neaizmirsti, ka aizņemtās zeķes ir jāizžāvē un tikai tad jāatdod īpašniekam. Māra atvainojas bibliotēkai par sagādātajām ķecerībām saistībā ar Paulu Koelju "Zahir", bet salīdzinot ar mūsu pakaļām tā grāmata ne tuvu nebij izmirkusi.

P.S.No rīta atklājās, ka mūsu MAXIMAS vai RIMI telts ir caura. Līksmojiet feimankieši!

Dziesma Feimankas godam: [ svētceļojuma beigas - braucot uz māju autobusā ]

Feimankas ūdeņi līksmojiet

Nāk autobuss mūsu

Māra, Sintija

Klinta, Amanda, Anžela

Dodoties kaut kur un nezinot, kas baros un ko ēdīsiet nodrošinaties ar savu pārtiku un naudiņu, citādāk var gadīties kā mums, kad nācās ēst pusšķidros makaronus. Kas tas ir? Makaroni, pusšķidrie. A ar ko viņi jāēd?

Reklāma:

MAKARONI PUSŠKIDRIE - Pagaidiet 5 minūtes un jums būs parasti makaroni, pagaidiet vēl 5min un varēsiet griezt ar nazi!

Ā un Mārai vienmēr būs trauma - 3pelmeņi pēc 20km gara ceļa nav žēlsirdība, bet ņirgāšanās.

Par mūsu draugiem kļuva arī krieviski runājošie krievu puikas, kuri nesaprata teikumu: runājiet ar mums latviski, mēs krieviski NEKO nesaprotam, pat tad kad Māra aukstasinīgi mēģināja pār lūpu pāršpļaut teikumu kaimiņzemes valodā: Ja i ana tože po russki njipanjemajem (es zinu ka te ir vairāk kļūdu nekā burtu, bet nu atvainojiet piedodiet es nemācos krievu valodu). Tā nu šie aklie zēngalvji jeb, pareizāk sakot, skūtgalvji mums vilkās līdzi (un nemitīgi jauca mūsu vārdus) kamēr visi kopīgi spērām kāju pie mūsu telts un protams arī tad viņi negribēja doties prom, lielākais abloms vēl tikai būs.. Turpini lasīt. Protams, mūsu labajam draugam vējam bija padomā šādas tādas nesmukas darbības (nē, mums kājās nebija svārku) un viņš izdomāja nopūst mūsu teltij visu no lietus sargājošo pārsegu (labi, ka Māra noķēra). Pēc šī atskanējanhistēriski smiekli un puiši gribēja palīdzēt mums sataisīt telti, sakot, ka esot profiņi.. kad beidzot bijām viņus aizvākušas prom, izrādījās, ka lielie PrŌ ir saliekuši telts mietiņus.. Jēj!